Labs blogs sākas ar noderīgu saturu. Taču, lai tas varētu augt, vietnei vajag arī vienkāršu publicēšanas kārtību, saites, kas nepazūd, un drošu piekļuvi datiem. Šīs lietas ir vieglāk sakārtot pirms pirmā raksta nekā pēc simtā.
Kāpēc par to jādomā jau sākumā?
Kamēr vietnē ir pieci raksti, kļūdas var izlabot pa vienai. Kad to ir simts, tas kļūst par atsevišķu darbu. Vienam rakstam nav apraksta, citam nedarbojas saite, bet trešais pēc adreses maiņas pazudis no meklēšanas.
To var mazināt ar dažiem lēmumiem vēl pirms vietnes palaišanas. Tie noder gan skolas blogam, gan uzņēmuma lapai vai interneta veikalam.
Redaktoram jāspēj rakstīt, nevis labot kodu
Satura ievietošanas sistēmā vajadzīgi skaidri lauki: virsraksts, īss apraksts, autors, attēls un publicēšanas datums. Redaktors tos aizpilda, bet vietnes veidne pati sagatavo informāciju, kas nepieciešama meklētājiem un raksta kopīgošanai.
Tad katra publikācija izskatās un darbojas pēc vieniem noteikumiem. Nav jāatceras, kur ievietot aprakstu vai kā noformēt autora vārdu. Ja svarīgs lauks palicis tukšs, sistēma par to brīdina.
Šāda kārtība palīdz arī Google saprast lapu. Taču pareizi aizpildīti lauki vien vēl nenodrošina labas pozīcijas — rakstam joprojām jābūt noderīgam.
Atjaunināšanas datumam kaut kas jānozīmē
Ja izlabo vienu komatu, raksts nav kļuvis par jaunu publikāciju. Datumu “atjaunināts” maina tad, kad pārskatīti fakti, papildināts skaidrojums vai mainīti ieteikumi.
Piemēram, rakstā par reklāmas iespējām pievienota jauna platformas funkcija. Tas ir būtisks papildinājums. Savukārt pogas krāsas maiņa nav iemesls rakstam uzlikt šodienas datumu.
To pašu principu ievēro vietnes kartē jeb sitemap — failā, kas palīdz meklētājiem atrast lapas un pamanīt to atjauninājumus.
Ko rādīt Google, bet ko atstāt tikai lietotājam?
Publiskiem rakstiem un pakalpojumu aprakstiem jābūt atrodamiem. Grozam, pieteikuma apstiprinājumam un iekšējās meklēšanas rezultātiem parasti nav jāparādās Google. Šīm lapām var norādīt noindex, un tās neiekļauj vietnes kartē.
Privātam saturam vajag vairāk. Ja nodarbība paredzēta tikai konkrētiem dalībniekiem, vietnei jāpārbauda, vai apmeklētājam ir tiesības to atvērt. Norāde “neindeksēt” šādu pārbaudi neaizstāj: tā ir lūgums meklētājam, nevis durvju slēdzene.
Arī robots.txt, kas nosaka robotu pārmeklēšanas noteikumus, neaizsargā privātus datus. Turklāt Google jāspēj atvērt publisko lapu, lai ieraudzītu tajā norādi “neindeksēt”.
Ja maini adresi, saglabā ceļu no vecās
Raksta saite var būt nosūtīta e-pastā, saglabāta grāmatzīmēs vai jau atrasta Google. Mainot adresi, šis ceļš nepazūd.
Tāpēc vecajai adresei jānovirza lasītājs uz to pašu rakstu jaunajā vietā. Tehniski to parasti dara ar pastāvīgu pāradresāciju jeb 301. Vienlaikus izlabo saites pašā vietnē un atjauno vietnes karti.
Ja raksts izdzēsts un aizstājēja nav, paziņojums “lapa nav atrasta” var būt pareizs. Nav jēgas katru dzēsto lapu pārsūtīt uz sākumlapu. Svarīgi saprast, vai lapa pazudusi apzināti vai kļūdas dēļ.
Kampaņu atzīmes ir noderīgas. Personas dati saitēs — lieki.
Reklāmas vai e-pasta saitei var pievienot atzīmes, kas parāda, no kuras kampaņas atnācis apmeklētājs. Tās sauc par UTM parametriem. Vienam rakstam tā var rasties vairākas adreses, lai gan saturs nemainās.
Vietnei jānorāda, kura ir raksta galvenā adrese. Šo norādi sauc par canonical. Galveno adresi izmanto arī vietnes kartē un saitēs starp rakstiem.
Taču saitē neievieto cilvēka e-pasta adresi, konta identifikatoru vai slepenu piekļuves atslēgu. Saite var nonākt pārlūka vēsturē, analītikā vai servera žurnālos. Galvenās adreses norāde šos datus neizdzēš.
Pārbaudi arī attēlus un jaunās publikācijas
Ja attēli glabājas citā domēnā, pārliecinies, ka meklētājs var tiem piekļūt. Tas, ka attēlu redzi savā pārlūkā, vēl nenozīmē, ka tas vienādi pieejams visiem.
Publicējot rakstu, pārbaudi vienkāršas lietas: vai lapa atveras, vai attēls ielādējas, vai saites darbojas un vai raksts pievienots vietnes kartei.
Šīs pārbaudes var automatizēt, lai par kļūdām saņemtu paziņojumu. Savukārt Google Search Console palīdz sekot tam, ko Google atradis un indeksējis. Raksta publicēšana un tā parādīšanās meklēšanā nav viens un tas pats notikums.
Drošībā svarīgākais ir tas, kam ir piekļuve
Datubāzei un administrēšanas rīkiem nevajadzētu būt brīvi pieejamiem internetā. Katram lietotājam un pieslēgtajam servisam piešķir tikai tās tiesības, kas nepieciešamas darbam.
Piemēram, skolēnam jāredz savas nodarbības, nevis citu dalībnieku dati. Vietnei tas jāpārbauda serverī. Ar paslēptu pogu nepietiek, jo ierobežojumu var mēģināt apiet.
Slepenas atslēgas neievieto kodā, ko saņem apmeklētāja pārlūks. HTTPS aizsargā datu pārraidi, bet pats par sevi nepasaka, kurš drīkst šos datus lasīt.
Vajadzīgas arī rezerves kopijas un pārbaude, vai no tām vietni var atjaunot. Kļūdu izmeklēšanai noder darbību žurnāli, taču tajos nevajag glabāt paroles vai piekļuves atslēgas.
Lūdz otram pārbaudīt rezultātu
Cits izstrādātājs vai AI aģents var pamanīt to, ko izmaiņu autors palaidis garām. Pārbaudītājam dod konkrētu uzdevumu: vai nepieteicies apmeklētājs tiek pie privātas lapas? Vai lietotājs var atvērt cita cilvēka datus?
AI palīdz atrast iespējamās kļūdas, bet atbildi vajag pārbaudīt ar testiem. Labošanas reižu skaits neko nepierāda. Svarīgi, vai atrastā problēma ir novērsta un pārbaude pēc labojuma iziet veiksmīgi.
Seši jautājumi pirms vietnes palaišanas
- Vai redaktors var publicēt rakstu bez palīdzības ar kodu?
- Vai Google paredzētās lapas ir pieejamas un atrodamas vietnes kartē?
- Vai vecās adreses aizved uz pareizajām jaunajām lapām?
- Vai privātais saturs tiešām ir pieejams tikai atļautajiem lietotājiem?
- Vai saitēs un pārlūka kodā nav personas datu vai slepenu atslēgu?
- Vai ir pārbaudīta rezerves kopijas atjaunošana?
Ja šī kārtība ir ieplānota sākumā, bloga izaugsme kļūst vienkāršāka. Katrs nākamais raksts var prasīt vairāk uzmanības saturam un mazāk — vecu tehnisku kļūdu labošanai.